Skatītāju iekļaujošas tehnoloģijas stāstniecībā
Mūsdienīgas tehnoloģijas ir nenoliedzams attīstības pavērsiens stāstniecībā, ko mēs arvien biežāk varēsim piedzīvot uz savas ādas. Uzsverot to, kā iekļaujošas pieredzes (lūkojoties plašāk par virtuālas un papildinātās realitātes sniegtajām iespējām) var tikt izmantotas vēstījuma nodošanai un vērotāja emocionālai iesaistei, šajā rakstā atspoguļosim piemēru tam, kas nepieciešams transformējošu iekļaujošo pieredžu veidošanai tieši mūsdienu kultūras un politiskajā klimatā.
Runājot par stāstniecību, noteikti jāpiemin sava veida pionieris - Masačūsetas tehnoloģiju institūta atvērtās dokumentāriju laboratorijas projekta Inovācijas momentu laika skala (MIT’s Open Documentary Lab Moments of Innovation Timeline). Tā ir iespaidīga dažādu mediju kolekcija, kuru var uzskatīt par mūsdienu iekļaujošo stāstīšanas tehnoloģiju priekšteci. No stereoskopu attēliem līdz planetāriju dokumentāriem - izrādās, mēs jau sen izmantojam laika tehnoloģijas, kas ļauj mūs transportēt uz nezināmām, tālām un apbrīnu raisošām vietām.
Tomēr tieši mūsdienu kultūrpolitiskajā vidē ar pieaugošu uz naidu balstītu noziegumu skaitu un baltādaino pārākuma sludināšanas vilni ASV, skatītāju iekļaujošai pieredzei rodas cita nozīme. Šādā kontekstā nodotam vēstījumam ir sociāla un izglītojoša nozīme. Vēl pirms apmeklētāju aicināšanas nokļūt alternatīvā realitātē ar tehnoloģiju palīdzību, daudzi muzeji un iestādes jau šobrīd izmanto pieejas skatītāja emocionālai iesaistei, lai nepārprotami uzsvērtu sava stāsta nozīmīgumu.
Dienvidkarolīnas Universitātes Šoa fonda (USC Shoah Foundation) un Dienvidkarolīnas radošo tehnoloģiju institūta (USC Institute for Creative Technologies) kopprojektā, kuram dots nosaukums “Jauno liecību dimensijas” mākslīgais intelekts un 3D vizualizācijas tiek izmantoti, lai iedzīvinātu interviju ierakstus ar Holokaustu izdzīvojušajiem. Jau šobrīd Holokausta muzeju apmeklētājiem Vašingtonā un Hjūstonā ir iespēja reālajā laikā uzdot jautājumus intervējamajiem un uzreiz saņemt viņu atbildes.
Iekļaujošu pieredžu veidošanai tika pievērsta uzmanība arī pirms šīs pieredzes bija iespējams veidot ar tehnoloģiju palīdzību. Nacionālais Afroamerikāņu vēstures un kultūras muzejs ir veltīts Transatlantijas vergu tirdzniecībai 15. - 19.gadsimtā. Viena no viņu ekspozīcijas daļām ir krēslas tīta telpa, kurā apmeklētājs ar gaismu un arhitektonisku objektu palīdzību nokļūst uz Portugāļu vergu kuģa Sao Hosē (São Jose), kas 1794.gadā ceļā no Mozambikas uz Brazīliju uztriecās zemūdens akmeņiem un nogrima. Ar starmešiem šajā šaurajā telpā tiek izgaismoti divi objekti - metāla svaru bumbas un virvju sistēma, kuru izmantoja kuģa un vergu kravas nosvēršanai. Bez konteksta šie divi objekti būtu diezgan ikdienišķi, taču tieši skatītāja transportēšana citā laikā un telpā ļauj dot vēlamo vēstījumu - par verdzības smago nastu, kas cauri vēstures līkločiem vēl mūsdienās turpina ietekmēt sabiedrībā notiekošos procesus.
Muzeju centieni notvert apmeklētāju uzmanību šajā informācijas pārpilnības laikmetā ir kļuvuši nozīmīgāki, nekā jelkad vēsturē. Var teikt, ka jaunu un maņas iesaistošu risinājumu radīšana kļūst par vienu no muzeju vajadzībām, kas diktē ekspozīciju dizainu un paplašina līdz šim pastāvējušos rāmjus, meklējot ceļu pie skatītājiem. Neatkarīgi no tā, vai tiek izmantotas mūsdienīgas tehnoloģijas, vai tikai pārdomāts telpas iekārtojums, šis ir aspekts, kuru mūsdienīgā konkurences cīņā par katru vērotāja uzmanības sekundi nedrīkst ignorēt.
Lai gūtu ieskatu un praktiski izmēģinātu virtuālās realitātes pieredzes,
aicinu sazināties ar mani e-pastā: info@vividlyapp.com